Ziemassvētku laiks

Ziemassvētki tiek atzīmēti visā pasaulē, kas atbilstoši ticībai un kalendāram (Jūlija vai Gregora) tiek svinēti 25. decembrī , kā arī 7. janvārī. Šie svētki godina Jēzu, viņa dzimšanu, kas ir gaidīts notikums. Ziemassvētki ir tradīcijām un atmiņām bagāti svētki. Ziemassvētkus sauc arī par ziemas saulgriežiem – kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un lēnām, stiepjot dienas garākas, slīd uz vasaras pusi. Par saulgriežu dienu tiek uzskatīts 22. decembris. Taču, cik varam spriest no tautas dziesmās un citiem materiāliem, Ziemassvētki tiek svinēti 3-4 dienas sākot ar 20.-21. decembri. Tiem jāgatavojas savlaicīgi: jāsakopj sēta, jāizpušķo istaba dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām, dzijas. Ziemassvētkos īpaši iecienīti bija puzuri - pakarami pušķojumi, kurus parasti gatavo no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes - tupenī sadurti salmi vai niedres. Tiek gatavoti ēdieni un dzērieni. Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu uzskata cūkas smeceri, ķūķu jeb koču (Ziemassvētkus pat citkārt saukuši par Ķūķu vakaru), pupas, zirņus, putraimu desas, pīrāgus, alu. Ziemassvētku vakarā notiek bluķa vilkšana (ne velti to mēdz saukt arī par Bluķa vakaru) - iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēla no vienām mājām uz otrām (reizēm tikai pa vienas mājas pagalmu) un pēdējās sadedzināja. Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, citi - ka izvelkot bluķi pa malu malām no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.