Viss par un ap Ziemassvētkiem!


    Kārlis Skalbe

    Share

    Admin
    Admin

    Number of posts : 40
    Join date : 21.11.10
    Age : 25
    Dzīvesvieta : Brocēni

    Kārlis Skalbe

    Post  Admin on Pirmdiena Novembris 22, 2010 7:17 pm

    Balta gaisma no apsnigušiem jumtiem iespīd istabā. Šajā gaismā ir kāds atspīdums no manas bērnības dienām, kas viegli aizkustina mani. Sirdi apņem maigs ziemas prieks. Es sāku atcerēties, kā toreiz bija.

    Ziemassvētki bija tad, kad bija daudz sniega un māte cepa plāceni.

    Neviens no mums nešaubījās par maigo brīnumu, kas bija noticis ziemas naktī lopu kūtī. Un, ka debesis dažreiz ir atvērtas un var dzirdēt eņģeļus dziedam, to mēs paši bijām piedzīvojuši. Liepiņu Marija vakar vakarā, nākdama no Baltiņiem, kalnā pret bērzu ataugu pati bija dzirdējusi debesu draudzību dziedam. Un, kaut gan man bija ļoti bail iet caur tumšo priekšnamu, es tomēr naktī klusu atvilku durvju aizbīdni un, izgājis zem zvaigžņotām debesīm, klausījos, vai nedzirdēšu eņģeļus dziedam. Eņģeļu gan nedzirdēju, bet redzēju visapkārt brīnišķīgu zvaigžņu kori. Man likās arī, ka tās dzied, jo es dzirdēju savādu troksni, kas gan nebija nekas cits kā manu uztraukto asiņu šalkšana, kuras dzina ausīs mana izbiedētā sirds. Jau visu nedēļu ar savādu saldu prieku māte dziedāja Ziemassvētku dziesmas gan rītā, gan vakarā, te virtuvē, te istabā. Viņas balss skanēja zem mūsu zemā jumta kā zelta kokle. Visa pasaule man likās saldu skaņu pilna, un nebūtu jau nekāds brīnums, ja arī zvaigznes dziedātu.

    Eglīti mēs nededzinājām, jo mums nebija svecīšu. Tā bija manta, ko mēs nevarējām nopirkt. Bet mums bija trīs lielas, svinīgas egles aiz loga un egle krāsnī, kas sprakstēdama dega un izplatīja istabā jautru siltumu.

    Un, kamēr mēs ar māti tā darbojāmies, ārā nošņāca kamanu slieces un pie pašām durvīm nokrācās zirgs, kratīdams ilkss zvanu. Istabā ienāca krusttēvs Andris kuplā kažokā un krustmāte Līze, bīdīdama nost no smejošām acīm ziemas lakata stūraino jumtiņu. "Nu, taisies, taisies!" viņa uzsauca, apdvesdama mani ar ziemas gaisu un skaļi skūpstīdama man abus vaigus. "Nu, ātri velc mugurā kažoku un brauc mums līdz uz baznīcu. Krusttēvs tevi izvizinās, ka skanēs vien!" un es nedabūju ne apskatīties vien, ka, silti ietīts mātes kažokā, jau gulēju Andrim un Līzei starp ceļiem platās kamanās, kur bija daudz smaržīga siena un skostu.

    Andris un Līze jau labu laiku cerējās, kā mūsu mājā teica. Bet viņu mīlestība bija tik klusa un kautra, ka viņiem bija vajadzīgs kāds trešais, kas saņem viņu nevainīgos glāstus. Skūpstu, ko Līze gribēja dot Andrim, viņa deva man; kameņu šūnu, ko Andris bija uzgājis pļaujot, viņš sniedza man, kaut gan deva to Līzei. Tā es dzīvoju kā lūks un nemaz nezināju, kāpēc man tik labi iet. Es gāju uz šo māju pie viņiem ciemā, un viņi uzmeklēja mani.

    Es biju arvienu starp viņiem trešais, vai viņi sēdēja uz velētavas dārzā zem ziedošām ābelēm, vai uz ežas laukmalā. Varbūt tas arī bija kāds trešais, ko viņi mīlēja un klusi meklēja šajos kautrajos glāstos. Es, muļķa puika, jau to nezināju, bet viņu vidū man bija tik labi. Atlaidies sienā šiem abiem starp ceļiem, es skatījos, kā, kamanām klusi slīdot, pa tumšo egļu spraugu mums pa priekšu peldēja silta zvaigžņu upe...

    Mežs bija pilns dzīvu, klusu valodu. Ilkss zvaniņi ieskanējās te priekšā kaut kur, te aiz muguras. No visām mājām brauca uz baznīcu.

    Šad un tad kāds pār ceļu pārkāries egles zars iesita Andrim pa cepuri ar savu sniegaino ķepu, un zirgs ar pakavu iesvieda kamanās sniega piku, kas asi smirdēja pēc zirga sviedriem.

    Meži un birzis atvērās un satinās, kamanām skrienot, sniega putekļos. Klusās sētās mirdzēja ugunis. Suņi vaukšķēja melodiski un sēri.

    Mēs izbraucām uz lielceļa, kas gāja apkārt ap ezeru. Krusttēvs palaida grožus vaļīgāk. Mēs piebraucām klāt garai rindai braucēju. Baznīcu jau varēja redzēt. "Tā likās man kā balta sieva, kas stāvēja kalnā un dziedāja. Torn! zvanīja. Zvans skanēja vientiesīgi un maigi. No kamanām un ježikām, kas bija sabrauktas ap baznīcas sētu, rausās ārā satuntuļojošies stāvi un vēlās iekšā baznīcā. Tur nu gāja tēva zābaki un ziemas cepure, mātes lielais lakats ar milzīgu mezglu uz muguras un vectēva kažoks. Iekšā bija priecīga drūzma. No baznīcas griestiem nolaidās divi lieli, zeltīti kroņlukturi, pilni degošu sveču. Altārī klusi mirdzēja eglīte. Un ērģeles it kā no augšienes nesa lejā priecīgo vēsti: "No debesīm būs man atnest."

    Mēs apsēdāmies uz sola, un Līze dziedāja no grāmatas ar dzeltenām lapām, un visa baznīca dziedāja. Bija silti no ļaužu elpas. Es skatījos uz brīnišķīgo kroņlukturi, un piepeši sveču liesmas salocījās manās acīs un uzkāpa kaut kur augšā. Es laikam gulēju vai varbūt "runcis" gulēja, kā krusttēvs Līzei teica, no baznīcas laukā ejot, negribēdams mani apvainot. Ko man negribēja pārmest, tas arvienu notika runcim. Runcis visur bija vainīgs, kaut ar' viņš nemaz nedomāja grēkot un mājā godīgi gulēja uz mūra.

    Mēs sēdāmies un braucām. Gulēdams kamanās vaļā acīm, vēl dzirdēju, ka, it kā debesis meklēdamas, pret zvaigznēm pacēlās jauko skaņu atbalsis.

    Kārlis Skalbe

      Tagad ir Pirmdiena Decembris 05, 2016 2:32 pm